Šoreiz mazliet atklāts ieraksts, kas kādam var likties skarbs un izraisīt dusmas (visas tiesības😁), tajā pašā laikā ceru, ka kādam (kam vajadzēs un kas būs gatavs ieklausīties) – noderēs.
Doma vienkārša, bet reizē sarežģīta.
Esmu saņēmusi dažas vēstules no saviem e-pasta lasītājiem, kas mani vedina uz pārdomām.
Ideja, kas vijas tām visām cauri ir apmēram šāda:
“nav taisnīgi, ka ar mani notiek tas, kas notiek. Ka man ir liekais svars, no kura netieku vaļā, es jau tā daru visu pareizi, neēdu bulkas, eju staigāt utt., bet svars nekust. Ko tad man vēl darīt??”
Un tīri cilvēcīgi es pilnībā saprotu. Tas ir grūti. Un tas ir netaisnīgi, sevišķi, ja agrāk liekā svara nebija, tas mistiski sāka krāties utt. Scenāriji dažādi.
Bet – ļauj man izskaidrot domu pavisam objektīvi – no malas, ņemot vērā to, ko par šo visu arī saka zinātne.
Lai cik “nodrāzta” šī teorija varētu likties, viens no pamatfaktoriem, kas nosaka mūsu ķermeņa aprises, ir enerģijas vienādojums – cik enerģijas (kaloriju formā) uzņemam un cik enerģijas iztērējam, fiziski kustoties, elpojot, gremojot un esot.
Tā ir bāze.
Taču ir vairākas problēmas –
1) mēs parasti nezinām, cik tad īsti apēdam un cik – iztērējam.
Jā, ir aplikācijas, kurās skaitīt apēstās kalorijas, ir viedie pulksteņi, kas parāda, cik “sadedzinājām” treniņā, taču tas viss ir aprēķins, balstoties uz parastu formulu, nevis mūsu individuālā organisma īpatnībām. Citiem vārdiem – tas viss ar lielu varbūtību ir kļūdaini.
Pie tam – lielākā daļa cilvēku neko neskaita un dzīvo, balstoties uz savu redzējumu, bet realitāte rāda, ka ļoooti daudz kas no tā ir greizs. Cilvēka prāts šajā ziņā nav ļoti uzticams.
2) Dažādas veselības likstas, hormonu danči u.c. faktori IETEKMĒ mūsu ienākošās un izejošās enerģijas līdzsvaru.
Citiem vārdiem, vai nu mēs sākam tērēt mazāk (palēlinās vielmaiņa) vai, pašiem neapzinoties, sākam ēst vairāk, BET tas nemaina to, ka
– ja ēdam vairāk* kā iztērējam, iegūsim masu**;
– ja ēdam mazāk kā iztērēajm, zaudēsim masu.
Maza paskaidrojoša piezīme:
* ēst vairāk vai mazāk netiek izteikts porciju apmērā, veselīgumā, apēsto vai neapēsto saldumu izteiksmē utt. Tīra kalorāža, nekas cits.
** Zem vārda “masa” var būt gan tauki, gan muskuļi.
Tipiski ķermenis noglabā lieko enerģiju taukaudos, jo tas nav saņēmis citas pavēles.
“Cita pavēle” varētu būt treniņš svaru zālē, piem. Tātad mēs liekam muskulim kārtīgi strādāt, mēs ēdam vairāk kaloriju kā tērējam un uzņemam pietiekošu daudzumu olbaltumvielu, un tā masa, ko iegūsim, būs vairāk muskuļi un mazāk tauki.
Ja nav šī signāla (kārtīgas muskuļu slodzes), tad primārais enerģijas rezervju “skapis” ir taukaudi (uz dupša, vēdera, arī ap iekšējiem orgāniem u.c.)
Nu lūk – un problēma sākas tad, kad mēs uzskatām, ka “pēc rūpnīcas iestatījumiem” mums vajadzētu būt tieviem (vai tievākiem).
Varētu būt, ka
1) mēs salīdzinām savus ieradumus ar citu cilvēku ieradumiem (redz, Jānis ēd kā uz kaušanu, bet ir tievs kā maikste)
2) mēs uzskatām, ka “jau tā dzīvojam diezgan “pareizi”” – neēdam bulkas un ejam pastaigāties, piem.
3) “es visu mūžu šādi ēdu un vienmēr biju tieva.”
Bet šāda domāšana lāgā nepalīdz, jo:
1) Jānim un kādam citam ir pilnīgi atšķirīgs organisms. Jā, vielmaiņas atšķiras. Ķermeņa tipi atšķiras. Ir “maikstes” un “caurbiras” un ir “dūšīgie”. Tā tas ir. Tāpēc nav jēgas salīdzināt sevi ar kādu citu.
Katram sava vielmaiņa.
Pie tam – mēs nezinām, ko Jānis dara tad, kad neesam ar viņu kopā. Vaaaarbūt (tikai varbūt) viņš biežāk kāpj pa kāpnēm, biežāk pieceļas no rakstāmgalda, tirina kājas zem galda, paskrien pakaļ autobusam, nes smagas somas no veikala – un tas VIŅAM (viņa unikālajam organismam) palīdz uzturēt vielmaiņas līdzsvaru. (Kādam citam ar to varbūt būtu par maz).
2) kad kāds saka, ka neēd bulkas un iet staigāt – tas ir labi! Protams! Bet ar to var arī nepietikt. Diemžēl.
Mūsu ķermenis īstenībā ir paredzēts daaaaudz lielākām slodzēm kā mēs tam varam nodrošināt mūsdienu ērtajā vidē, un daudz liesākai pārtikai par to, kas ir veikalu plauktos. Jāatceras, no kādas vides mēs nākam un kādā vidē dzīvojam šobrīd. Tāpēc dažu km pastaiga ikdienā, ja kopumā esam mazkustīgi, var nedot vajadzīgo impulsu organismam nenoglabāt lieko enerģiju tauku rezervēs.
Tāpat var sev pajautāt – salīdzinot ar ko es ēdu pareizi / mazāk / veselīgāk? Balstoties uz kādiem parametriem man tā liekas? Esmu konstantā badā? Ieturos vairāk kā apkārtējie? Vairāk zinu par uzturu?
Tas ir subjektīvs vērtējums un neparāda objektīvi, cik tad konkrētajam cilvēkam vajadzētu uzņemt viņa mērķu sasniegšanai (un cik viņš uzņem realitātē – un ne tikai pirmdienās, bet visas nedēļas / mēneša un gadu garumā).
3) vēl viens faktors – varbūt iepriekš ar noteiktiem ieradumiem pietika, bet nu vairs ne. Un te var būt dažādi apsvērumi – hormonālā kontracepcija, medikamenti, dzīvesveida izmaiņas, slimības, vecuma izmaiņas, menopauze utt.
Var gadīties, ka tas, kas agrāk derēja, šobrīd vairs neder. Ar to, ko agrāk pietika, šobrīd varbūt vairs nepietiek.
Agrāk pāris dienas neēdu un zaudēju dažus kg. Šobrīd varbūt tas vairs nestrādā. Organisms nav mašīna, tas ir dinamisks.
Tāpēc kopumā jā – kādam, lai sevi uzturētu formā vai zaudētu svaru, ir jādara vairāk kā kādam citam. Jā. Diemžēl. Bet par to ir vērts “cepties” tikpat ļoti kā par to, ka esam dzimuši Padomju Latvijā, nevis kādā Šveices ciematiņā pārtikušā ģimenē. Ka acu krāsa ir tāda un ne citādāka un daudzām citām lietām – kas katram sava.
Lielais jautājums ir, vai konkrētais cilvēks ir gatavs darīt tās lietas, kas vajadzīgas, lai tieši VIŅŠ/A zaudētu svaru un/vai uzturētu sevi formā.
Piem., pēc zinātnieku aplēsēm – lai spētu sevi uzturēt formā – mums jāpavada 4-5h nedēļā svaru zālē (to rāda pētījumi ar lielu skaitu cilvēku, nevis tikai mani, Tevi vai Jāni).
Vai 4-5 h ir daudz? Vai tas ir maz? Atkarīgs no tā, kam jautā. Kādam tā ir neiespējamā misija, citam – ikdiena.
Tāpēc vairāk par visu ir jāsaprot, ko mēs vēlamies – vai labu formu / izskatu utt. – un attiecīgi tajā arī investēt – vai atslābt un “baudīt dzīvi”.
BET sev godīgi arī jāpasaka ka daudz kas no tā, kas šobrīd liekas viegli vai grūti, ir mūsu šī brīža priekšštati.
Vai ēst labāk, liesāk, vienkāršāk un nepārēsties ir “dzīvot badā” un “mocīt sevi”?
Vai nopietnāk sportot ikdienā (regulāri, intensīvi vingrot un svīst) – ir mocīšanās?
Kādam tā ir tīrā medusmaize un viņš BEZ tā jūtas kā pļecka.
Tāpēc labākais ir tas, ka priekššatus un sevi VAR mainīt. Tas, kas agrāk likās negaršīgi, ar laiku iegaršojas. Tas, ko agrāk nedarījām, ar laiku kļūst par ikdienu.
Un kas vispār ir sevis mocīšana?
Vai liekā svara nēsāšana līdzi nav sevis mocīšana? Vai zāļu dzeršana holesterīnam, asinsspiedienam u.c. ligām nav sevis mocīšana? Vai attiekšanās no dzīves sniegtajām iespējām, jo nav enerģijas, nav sevis mocīšana?
Ja man kāds palūgtu visu dienu nēsāt 10 vai 20 kg smagu mugursomu… es viņu pasūtītu labi tālu (ar visu somu).
Citiem tā ir ikdiena. Gadiem. Diemžēl.
Pie visa pierod – un tieši par to ir stāsts. To ir svarīgi apzināties. Tikai pie kā mēs sevi radinām ar savām ikdienas darbībām?
Svarīga piezīme – jā ir cilvēki, kas tiešām ir sasnieguši t.s. “dead end” – kad vēl vairāk samazināt ienākošo kaloriju apjomu un vēl vairāk trenēties nav ilgtspējīgi.
Tā mēdz gadīties (bet praksē redzu, ka tā ne tuvu nav visiem).
Tad ir 2 ceļi – vai nu apstāties pie sasniegtā vai izmēģināt t.s. reverso diētu (par ko varētu uzrakstīt atsevišķi).
Tāpat arī zinu, ka diezgan populāra ir teorija par to, ka kalorijām nav nozīmes. Bet augstas kvalitātes zinātniski pētījumi viens pēc otra pierāda to, ka – neatkarīgi no tā, kā un ko mēs ēdam – ja esam kaloriju deficītā, zaudēsim svaru.
Cita lieta, kā tas, ko mēs ēdam ietekmē mūsu organismu, apetīti, sātu utt. – tas, savukārt, var mainīt to, vai tieksimies uzņemt vairāk enerģijas. Bet, ja kalorijas tiek kontrolētas, enerģijas deficīts nodrošina svara zudumu.
Šeit ir labs raksts par to, vai mēs pieņemamies svarā “dēļ hormoniem” un vai tiešām enerģijas vienādojums ir “novecojis koncepts”.
Taču, kā jau minēju, dažādi apstākļi ietekmē gan ienākošās enerģijas pusi, gan izejošās enerģijas pusi. Tas gan. Tāpēc jāatrod savs kaloriju deficīts (kas var nesakrist ar to, ko rāda kaloriju skaitīšanas aplikācija, cits cilvēks vai “kā bija agrāk”).
Un, manuprāt, bez visiem pētījumiem to apliecina arī skarba doma – vai kāds bildēs no koncentrācijas nometnēm ir redzējis apaļus cilvēkus?
Tāpēc vienīgā problēma ir tāda, ka lielākajai daļai cilvēku, kas ar šo “mokās”, vienkārši ir GRŪTI nodrošināt ilgstošu, stabilu kaloriju deficītu vai līdzsvaru (grūti, protams, atkal ir SUBJEKTĪVS vērtējums, tāpat kā piemērā ar svaru zāli 4-5h nedēļā).
Mūs ietekmē apkārtējā vide, ģimenes tradīcijas utt. Pārtika ir kļuvusi hipergarda un ietekmē mūsu atalgojuma centrus smadzenēs. Ietekmē izsalkuma un sāta hormonus, “izsit” tos no ierindas.
Tāpēc tas ir grūti.
Un kādam tiešām ir jāieliek vairāk pūļu kā citiem.
Te nav pareizo atbilžu, kā labāk darīt – cīnīties vau likties mierā. Katram savs ceļš.
Bet tas, ko varu no savas puses noteikti pateikt – kā jau minēju, daudz nosaka mūsu priekšštati un ieradumi.
Taču prāts ir elastīgs un savu uztveri var mainīt. Ar ieradumiem var strādāt (lai tas, kas sākumā likās grūti, ar laiku liktos “kā es bez tā agrāk dzīvoju”??)
Tāpēc nobeigumā varu uzsvērt vēlreiz – tieši tāpēc ir radušies uztura treneri, kas var palīdzēt:
1) ar idejām, ko ēst, lai būtu ilgstošāka sāta sajūta, bet mazāk uzņemtās enerģijas.
2) sadzīvot ar saldumu kāri.
3) objektīvi lasīt ciparus uz svariem.
4) apgūt ēdiena enerģētisko vērtību
5) palīdzēt mainīt dažādos priekšštatus galvā par to, kas ir “sevis mocīšana” un kas ir normāls pārmaiņu process, kam var tikt cauri ar pareizajiem rīkiem.
6) tikt galā ar emocijām bez ēdiena
7) utt.
Savā darbā es lielā mērā palīdzu ietekmēt cilvēka enerģijas vienādojuma abas puses, lai tas sāk strādāt viņam derīgā veidā.
Jo tas ir grūti. Bet cilvēks ir izturīga un dinamiska būtne, kas spēj mainīties💚
Es jau tā neko neēdu, bet nespēju zaudēt svaru
